Nu, šī telpa jau tika iekārtota vēlāk, iespējams, otrais Jonass Žurauskis. Šeit jau varam redzēt tam periodam raksturīgos neogotikas motīvus. Divi logi, virs tiem – neogotiskas pārsedzes. Divas durvis, virs tām – neogotiskas apmales. Tā kā telpa ir caurstaigājama, gaismas ir maz, tāpēc iluzorie vitrāžas logi, kas uz iekšējās sienas apgleznoti ar tādām pašām neogotiskām pārsedzēm, piešķir telpai mājīgumu un gaismas ilūziju. Uz griestiem – neogotiski profili ar neogotiskiem ornamentiem. Diemžēl telpa lūdzas restauratoru rokas, lai atklātu visu padomju laikā slēpto skaistumu.
Žurausku laikā šī istaba bija ēdamistaba, bet tagad tā ir muzejs. Tā ir senu sadzīves priekšmetu, iespiedumu un atradumu kolekcija no Adomīnes apgabala, ko pagājušajā gadsimtā sāka vākt Adomīnes lauku kopienas aktīvisti (bijušās kultūras darbinieces Rimas Lapienienes iniciēta). Katram šeit atvestajam priekšmetam ir interesants stāsts un tas ir savā veidā vērtīgs. Tie ir izvietoti tā, lai radītu mājīgu senlaicīga mājas stūra interjeru. Šķiet, ka šī nav muzeja izstāde, bet gan dzīvojamā istaba. Šeit atradīsiet gan sāpīgi pazīstamus, gan pilnīgi pārsteidzošus priekšmetus un piederumus: pulksteņus, lampas un laternas, telefonus, televizorus, radioaparātus, šujmašīnu, ar oglēm karsētus gludekļus, veļas un gludināmos dēļus, pūra lādes, senlaicīgu gultu ar rīta rasu, koka ceļojumu koferus un pat mašīnu grāmatu drukāšanai un šūšanai.
