Šajā telpā jūtam vēstures elpu. Uz griestiem un daļas sienu var redzēt, ko restauratori atrada pēc visu padomju krāsas slāņu noņemšanas, kas klāja gleznu. Atklājās krāšņi griesti, kuros izvietoti sarežģītas formas akcenti. Centrā rozetes, bet stūros arī spilgti klasicisma akcenti vienkrāsainā, zilā krāsā. Četros stūros redzama kompozīcija, kurā attēloti Hermeja motīvi. Sienas rotā frīzes josla uz griestiem, pilastri stūros, cokols uz palodzēm, un sienu raksti atdarina greznu ilūziju, ka tās ir aplīmētas ar tapetēm vai drapērijām. Var pat izsekot skaistām romiešu kolonnām. Virs durvīm ir ainavu kompozīcijas. Šī bija viena no prestižākajām pils telpām – kungu ēdamistaba. Tikai 19. gadsimta otrajā pusē Žurauski noņēma un pārdeva skaisto parketu, kas šeit atradās. Un pēdējais muižas īpašnieks Adoms Vilēnišķis pirms baznīcas uzcelšanas bija atļāvis cilvēkiem lūgties Adomiņā – šeit tika ierīkota kapela.
Istabu sildīja skaista krāsns, kas bija veidota no lieliem glazētiem baltiem ķieģeļiem, dekorēta ar apmetuma "kroni". Dekorācijas sabruka, atliekas glabājas Kupišķu Etnogrāfiskajā muzejā, un restauratori pēc to pamatnes lej jaunas. Interesanti, ka autentiskās metāla ārdurvis un tā sauktā "juška" ir saglabājušās nenolietotas.
Vēsture raugās arī no pie sienas karājošā attēla: mēs redzam, kā muižā "dzīvoja" padomju vara 20. gadsimta 60. un 70. gados. Nokrituši slēģi, nolaistas lieveņi, uzstādītas kāpnes uz verandu virs ķieģeļu arkādes, sienā izcirstas durvis uz mēbelētu dzīvokli, un starp baltajām pusloka arkām uzcelta šķūnis, bet pagrabā – kūts dzīvniekiem...
Pretējās sienās, viena otrai pretī, atrodas Vilēnišķu dzimtas portreti. Pēdējais muižas īpašnieks Adomas, lepni sēžot ar grāmatu rokās starp ziediem pie jau redzamā saglabājušā galda mājīgajā verandā, un viņa brāļadēls, priesteris kanoniķis Juozapas, svinot savu priesterības jubileju un rotājoties ar ozola lapu vainagu un tīri baltu liliju galvā. Viņi abi mums atstāja savu vārdu un lūgšanu namu.
